17/01/2012 The Economist pētījums (angļu valodā), kurā salīdzināta Kodak un Fujifilm attīstība kopš digitālo tehnoloģiju invāzijas fotoindustrijā. Interesants fakts – Kodak apgrozījums 1999.gadā sastādīja 16 miljardus USD, bet 2011.gadā tikai 6.2 miljardus USD. Kāpēc tā, lasām rakstā!

Rakstu lasīt šeit

Jānis Liepiņš

Partneris

ConFide Ltd.

01/09/2011 Pārdomas izraisošs Roba Krossa  blogs no Harvard Business Review, kurā autors dalās ar paša un savu kolēģu veikto pētījumu rezultātiem par to, kā ir uzbūvēts veiksmīgāko cilvēku kontaktu loks. Būtiskākā atziņa, ko autors ir guvis, ir sekojoša - cilvēki, kuru paziņu lokā ir daudzi savā starpā nesaistīti cilvēki ir veiksmīgāki nekā cilvēki, kuriem ir milzīgs un apjomīgs kontaktu loks, kuri ir savā starpā saistīti jeb pārklājas. Minētais fakts ir izskaidrojams ar to, ka, informācija, kuru tu iegūsti no viena kontakta ir vērtīga citam kontaktam tikai tad, ja šie kontakti savā starpā nav saistīti. Pretējā gadījumā tu nevari izmantot šo informāciju savā labā, jo tā ir gan informācijas devēja, gan cilvēka, kuram tā ir nepieciešama, rīcībā.

Blogu angļu valodā lasīt šeit

J.Liepiņš

17/12/2010 Ja kāds sūdzas par garlaicību, tad iesakām pasekot līdzi publisko iepirkumu datu bāzēm! Iespējams, ka tas var mainīt priekšstatu par to, kādā valstī dzīvojam un kāda ir aktuālā situācija ar valsts budžeta līdzekļu efektīvu izmantošanu.

Vai tiešām tiek īstenoti izdevumi samazināšanas pasākumi? Vai tiešām mēs taupām? 

Publisko iepirkumu datu bāze parāda, ka mēs esam sasnieguši augstāko valsts attīstības līmeni. Tam apliecinājums ir pieprasīto pakalpojumu biežākie formulējumi - ekspertīzes, kapacitātes stiprināšanas, attīstības izstrādes, konkurētspējas analīzes un vēl n-tie iepirkumi, kuru nepieciešamību tā pieprasa Latvijas nodokļu maksātāji! Domājams, ka sen jau pazudusi robeža starp funkcijām, kuras pienāktos pildīt par algu un kurus jāiepērk kā ārpakalpojumus.
Mūsu pieredze rāda – labākais indikators iepirkuma ekonomiskajam pamatojumam ir iepirkuma priekšmetu un cenu salīdzinājums starp privātā sektora iepirkumiem un publiskā sektora iepirkumiem.

Kāpēc? Tāpēc, ka privātais bizness savos lēmumos ir racionāls un vienmēr pirms tērēt naudu padomās vai šāds pakalpojums ir attiecīgās cenas un iegūtā rezultāta vērts.  Diemžēl, publiskais sektors ir lieliski iemanījies sevi mierināt ar domu, ka tērēta tiek jau iepriekš budžetā iedalīta nauda, vai ar vēl mierīgāku sirdi šiverē ar moto „tā tak eiropas nauda” līdz ar to nepieciešamība piepūlēties un pieejamos resursus izmantot maksimāli lietderīgi atkrīt pati no sevis :-)

Vai daudzie saucieni pēc palīdzības un ziedojumiem dažādiem dzīves un likteņa pabērniem nevarētu tikt  atrisināti, ja attiecīgie pasūtītāji nesacenstos konkursos kā nelietderīgāk un neracionālāk iztērēt svešu naudu?

Dins

24/11/2010 Manuprāt, interesants raksts no krievu Forbes, kuru rakstījis vienas Krievijas komercbankas kreditēšanas departamenta vadītājs. Ņemot vērā faktu, ka pats esmu bijis iesaistīts kreditēšanas procesos vairāk kā 10 gadus, no savas pieredzes uzskatu, ka autors ir diezgan precīzi nodefinējis uzņēmēju, kas griežas bankā pēc aizdevuma, tipus. Raksts vienkāršā valodā, ilustrēts ar piemēriem, tāpēc būs viegli uztverams, un pieņemu, ka viens otrs uzņēmējs atpazīs sevi kādā no raksturotajiem tipiem un, lai finansējuma piesaistes process būtu veiksmīgāks, pārdomās savu rīcību un stratēģiju sarunās ar bankām (kaut vai, piemēram, informācijas atklātības jautājumos). Tāpat interesanti ir piemēri par mazo biznesu Krievijā :-)

Rakstu lasīt šeit

J.Liepiņš

08/11/2010 Autors diskutē par profesionāla pārdevēju nepieciešamību mazumtirdzniecībā un ir novērojis, ka daudzi mazumtirgotāji ir būtiski samazinājuši savus tēriņus, kas saistīti ar pārdevēju algu izmaksu pozīciju savā PZA aprēķinā, ieviešot interneta tirdzniecību un e-kioskus, finansējot patērētāja pārskatu gatavojošās organizācijas utt. Papildus tam, cilvēki, pateicoties mežonīgajam informācijas apjomam, kuru īsā laikā var iegūt internetā, nāk uz veikalu jau sagatavojušies un pēc McKinsey pētījuma 75% pircēju pirms savas vizītes veikalā ir veikuši apjomīgu pētījumu un ieguldījuši daudz laika un pūļu vācot informāciju par produktu (it īpaši ja mērķis ir iegādāties ilgtermiņa lietošanas preci). Tomēr, neskatoties uz patērētāja sagatavotību, McKinsey pētījums arī liecina, ka 40% no patērētājiem, kuri atnāk uz veikalu, ir gatavi mainīt savu lēmumu un ietekmējas no pārdošanas cilvēku ieteikumiem un rekomendācijām, un tieši šis fakts ir lielā iespēja mazumtirgotājiem, kuru var izmantot tikai tad, ja uz vietas ir pārdevējs, kurš spēj ietekmēt patērētāja lēmumu.

Un tiem skeptiķiem, kuri izlasot šo rakstu teiks, ka nav jēga investēt pārdošanas cilvēkos, kuri strādā veikalos, jo tāpat visi iepērkas internetā, pēc pēdējās analītikas interneta mazumtirdzniecības daļa 2009. gadā bija tikai nedaudz vairāk kā 7% (~210$ miljardi) no kopējā mazumtirdzniecības apgrozījuma, tādēļ uzskatu, ka labs, apmācīts un aktīvs pārdevējs uz vietas veikalā var ļoti būtiski ietekmēt uzņēmuma rezultātu. Pārdošanas cilvēkos ir jāinvestē (kas iespējams izklausīsies kā old school tiem uzņēmējiem, kuri ir aizrāvušies ar investēšanu jaunās tehnoloģijā, IT sistēmās un atstājuši pārdevējiem tikai „fasādes”, apsarga, kasiera vai krāvēja funkcijas).

Rakstu lasīt šeit

J.Liepiņš

20/10/2010 Sakarīgs raksts no McKinsey ikceturkšņa izdevuma, kurš pierāda, ka vispārpieņemtais un analītiķu proponētais uzskats, ka akciju tirgus dinamika ir vislabākais ekonomikas ciklu prognozēšanas indikators, nav īsti korekts. Rakstā ir izpētīta akciju tirgu indeksu vēsturiskā dinamika un salīdzināta ar ASV pēdējā gadsimta recesiju sākuma un beigu datumiem. Atzinums vienkāršs – akciju tirgi seko ekonomikas ciklam nevis ir indikators par gaidāmajām izmaiņām. Autors uzskata, ka kredītu tirgus „uzvedības” (obligācijas, aizdevumi uzņēmumiem un privātpersonām) vērošana ir daudz labāks prognozēšanas veids.

Nobeigumā autors apkopo 3 saprotamas pazīmes, kuras liecina par to, ka ir jāsāk uztraukties par nepatikšanu tuvumu. Nekas satriecošs un jauns, bet viegli saprotams un šīs lietas var novērot un, galvenais, konstatēt arī tie, kuri ikdienā ar finansēm nestrādā.

Lai gan vēsture liecina par to, ka mēs ātri aizmirstam slikto, un cilvēki pat vienas paaudzes ietvaros visbiežāk atkārto tās pašas kļūdas lēmumu „par un ap” naudu pieņemšanā, es noteikti minēto rakstu saglabāšu savos failos un iestatīšu savā kalendārā atgādinājumu šo rakstu izlasīt pēc kādiem gadiem 3...

Rakstu lasīt šeit

J.Liepiņš

06/10/2010 Twitter dibinātāji stāsta studentiem pat Twitter dibināšanu, attīstību un perspektīvām. Manuprāt, ļoti dzīvelīga un izklaidējoša intervija!

Interesanta lieta – Twitter sākotnēji bija iecerēts kā aplikācija mobilajiem telefoniem, kuru uzinstalējot telefona lietotājs varētu izsūtīt ziņas ar vienu klikšķi noteiktai, iepriekš definētai cilvēku grupai. No tā arī radies Twitter ierobežojums zīmju skaitam vienā tvītā 140 zīmes – tas bija mobilo sakaru operatoru uzstādījums/ierobežojums, nevis Twitter radītāju ideja.

Diemžēl intervija neattaisnoja manas cerības uzzināt vairāk informācijas par Twitter biznesa modeli no pašiem dibinātājiem, jo tie ļoti atturīgi atbildēja uz jautājumu, kā un vai Twitter pelna naudu. Cik bija saprotams no intervijas, būtiskākais ieņēmumu avots ir Promoted tweets, kurā reklāmdevēji var nopirkt atslēgas vārdus Twitter meklētājā un tad, piemēram, ja Starbucks nopērk atslēgas vārdus „where to drink a good coffee”  un kāds no lietotājiem šo jautājumu ievada, tad Twitter meklētājs meklēšanas rezultātos pirmo parādīs Starbucks tvītu, kur visticamākais šis jautājums būs atbildēts :-)

Lekcija ir gandrīz 1 h gara. Ja kādam nav pacietības noskatīties, zem ekrāna sadaļā Chapters ir intervijas saturs, kurā var izvēlēties noklausīties konkrētas intervijas daļas. Ļoti ērti.

Interviju skatīties šeit

Vairāk par Twitter biznesa modeli un to kā Twitter plāno pelnīt naudu šeit

J.Liepiņš

28/09/2010 Ir pagājuši 23 gadi, kopš pirmās Volstrītas filmas iznākšanas. Vairākas baņķieru un finansistu paaudzes ir izaugušas citējot vietā un nevietā Gordonu Gekko  - Maikla Duglasa atveidotu plēsonīgu investīciju baņķieri, kurš peļņas gūšanai bija gatavs izmantot visus mērus, iznīcinot savā ceļā stāvošos šķēršļus (lasīt cilvēkus).

The Economist savā rakstā par jauno filmu velk paralēles filmas scenārijā attēloto varoņu un uzņēmumu līdzību ar ASV investīciju banku Goldman Sachs, tās vadītājiem un tās piekoptajām investīciju stratēģijām aktīvi piedaloties tirgus radīšanā (t.sk. ar subprime mortgage saistītu vērtspapīru  un ar tiem saistītu dažādu eksotisku un sarežģītu produktu radīšanu un tirgošanu saviem klientiem) tajā pašā laikā spēlējot pret pašu radītajiem instrumentiem un vienlaicīgi tirgojot arī  apdrošināšanas polisēs pret zaudējumiem  no investīcijām konkrētajos vērtspapīros (credit default swaps), kuru prēmiju izmaksās tika izmantota ASV nodokļu maksātāju nauda.

Interesanti ir, ka raksts beidzās ar tēzi, ka tie, kas cer, ka Volstrītas otrā filma cilvēku atmiņās paliks īsu laiku un nebūs tik ikoniska kā pirmā daļa, pavisam noteikti ir Ņujorkas pelnošākās taču vienlaikus arī visnemīlētākās firmas vadītāji :-)

Jāatzīmē, ka filmas režisors Olivers Stouns filmu uzņemot ir konsultējies pie dažādiem mūsdienās autoritatīviem finansistiem, brokeriem un ekonomistiem t.sk. pie Latvijas mediju bieži pieminētā globālās krīzes „prognozētāja” Nuriela Rubini (Nouriel Roubini). Visi eksperti apmaiņā pret konsultāciju ir ieguvuši iespēju nofilmēties kādā no filmas epizodēm :-)

Šī filma ir jāredz!

Visu The Economist rakstu lasīt šeit

J.Liepiņš

21/09/2010 Manuprāt, interesanta un aizraujoša lekcija, kurā primātu psiholoģijas pētniece stāsta par savu pētījumu, kurā pērtiķus iemācīja rīkoties ar naudu, pēc tam analizējot to uzvedību un rīcību primātiem veicot dažādus darījumus. Pērtiķu pētījumu rezultātu salīdzināja ar eksperimentiem, kuros tika pētīta cilvēku uzvedība un rīcība tādos pašos apstākļos.

Pētījumu rezultāts nav īpaši pārsteidzošs – neko daudz no mūsu senčiem neatšķiramies, jo cilvēki saskarsmē ar naudu rīkojas tikpat neracionāli kā pērtiķi, un visbiežāk no savām pagātnes kļūdām, kas ir rezultējušās ar naudas zaudēšanu, nemācās. Bet nu skatāmies paši.

Lekciju skatīties šeit

J.Liepiņš

30/08/2010 Īss un kodolīgs LV makroekonomikas apskats par 2010 2.pusgadu, kurš ir noprezentēts saprotamā valodā. Pie kam ļoti ērts online video prezentāciju risinājums, var mainīt prezentācijas/video rāmja lielumu un "novilkt" pilno pārskatu angļu valodā. 

Viens interesants fakts -  A. Strazds indicē, ka LV valsts risks finanšu tirgus analītiķu redzējumā varētu maksāt ap 6% (aprēķinā tika izmantota LV kredītriska apdrošināšanas (credit default swap) likme, kurai tika pievienota bezriska likme jeb šajā gadījumā vācijas valdības vērtspapīru ienesīgums). Tātad aizņemoties finanšu tirgos, piemēram, no institucionālajiem investoriem, LV maksātu 6% gadā. Zināšanai SVF aizdevuma likme LV ir ~2.4%; EK aizdevuma daļas likme ir ~3.1%. Starpība starp esošajām SVF & EK aizdevuma likmēm un tirgus likmēm ir divas reizes un tādēļ nav ko čīkstēt, ka mūs uzmana un liek atskaitīties...

Video prezentācija pieejama šeit

J.Liepiņš

16/08/2010 Ar interesi aizgājām uz BICEPS un SSE Riga pētījuma "Nodokļu reforma Latvijā - vai tā varētu būt taisnīga?" prezentāciju, kurā diskusiju panelī piedalījās arī A.Šķēle un A.Štokenbergs. Pētījums, manuprāt, kopumā bija sakarīgs, jo tika piedāvāti konkrēti priekšlikumi, kas ļautu plānotās nodokļu reformas padarīt sociāli taisnīgākas no mazāk atalgoto viedokļa (ieviešot progresīvāku skalu), tomēr minēto politiķu klātbūtnes dēļ diskusija ieguva teatrālu pieskaņu un tā bija pārpilna ar nepamatotiem apgalvojumiem un populistiskiem steitmentiem.

Pētijums pieejams šeit

J.Liepiņš